Deviņdesmito gadu pirmajā pusē izvēlētā instrumentārija un spēlmaņu muzikālās domāšanas kopējā izteiksme rezultējās akustiskā, klusinātā apcerīgumā.
1993. gadā Iļģi ar Arnolda Dāles finansiālu atbalstu izdod savu pirmo oficiālo ierakstu – audiokaseti Rāmi rāmi. Te pirmoreiz tas, ko Iļģi spēlē, nosaukts par postfolkloru; šo terminu Ilga radījusi pusgadu agrāk, kad, lai uzstātos festivālā Bildes, jānosauc žanrs, kurā grupa muzicē.
Tajā pašā 1993. gadā Plate Records izdod vienā albumā divas no 80. gados Latvijas Radio ierakstītajām programmām – Bāreņu dziesmas un Šūpuļa dziesmas. Izdošanas iniciators un producents ir Juris Riekstiņš. Albums iznāk gan audiokasetes, gan kompaktdiska formātā, ļoti mazā tirāžā, un pārdošanā nekad nav bijis. Uz vāciņa pirmo reizi redzams Iļģu logo, ko grupa lietos visus turpmākos gadus, tā autors – Kārlis Sinka. Viņš arī darina vāciņus sietspiedes tehnikā; katrs vāciņš ir roku darbs. Interesanti, ka šis ir viens no pašiem pirmajiem CD latviešu valodā un aparātu, uz kā šo jaunumu klausīties, nevienam vēl nav…
1993. gadā notiek Iļģu pirmā koncerttūre – pa Anglijas vidieni, atkal jau grupu atbalsta Arnolds Dāle. Patiesībā pirmā tūre Iļģiem bijusi jau 1988./1989. gadu mijā, un ne tuvāk, ne tālāk kā – Austrālijā! Bet toreiz brauciens bija drīzāk kā netverams sapnis, ko pat grūti ierakstīt biogrāfijā kā faktu, par to būtu jāraksta piedzīvojumu un fantastikas romāns…
Desmitgades vidū Iļģi spēlē savā vismazākajā sastāvā – Ilga, Māris, Zane. Top albums Riti, kur pirmoreiz Iļģu vēsturē ieskanas ģitāra, to iespēlējis Jānis Abens.
Desmitgades nogalē rāmo muzicēšanu nomaina dzīvi apliecinošs jestrums, izmantojot bungu komplektu, elektriskās stīgas un apdares, ko pierastāk dzirdēt rokgrupas sniegumā, – šī skanējuma dēļ (līdztekus pašu definētajam postfolkloras jēdzienam un astoņdesmito gadu beigās britu izdomātajam world music) uz Iļģiem turpmāk nereti attiecināja arī apzīmējumu folkroks. Pavērsiens skanējumā saistās ar Gata Gaujenieka pievienošanos grupai – gan kā mūziķim (spēlējot basģitāru un piešķirot jaunu skanējumu senajam latviešu instrumentam ģīgai), gan kā skaņu režisoram un producentam, strādājot pie 1998. gadā iznākušā albuma Saules meita, par kuru Iļģi izpelnījās ne tikai vienu no vairākām Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvām, bet arī savu pirmo Lielo mūzikas balvu.
Saules meitu ir novērtējušas arī daudzas Iļģu klausītājas, atzīstot to par savu mīļāko albumu. Jau toreiz, pirms 23 gadiem, albuma bukletā Ilga ieraksta ļoti mūsdienīgi skanošus vārdus: «Ja šodien saka «tautu meita», tad parasti ar to domā tautiskus brunčus, saktas un vainagu, bet nevis pašu valkātāju. Nav jau arī tā, ka tautu meita dzīvo tikai dainās. Tautu meita patiesībā ir tava un mana vec vec vec vecmamma, kas bija tikpat dzīva kā tu tagad. Un, ja grib, tad dainās var saklausīt viņas novēlējumu: Tu vari dauzīties, darīt muļķības, atļauties kļūdas. Vēl un vēl; gaidot brīnumu. Līdz kamēr. Tevi kāds nosauks vārdā. Par Saules meitu. Kas tu arī esi. Tu esi Saules meita.»
Kā uzsver Vilnis Strods – nesmādējot arī popmūzikā lietotus apdares paņēmienus, Iļģu skanējums kļuva mūsdienīgs, plašākam jauniešu lokam pieņemams, un tas palīdzēja veikt svarīgu misiju – atrast šīs mūzikas ceļu pie jaunās paaudzes, tai saprotamā valodā vēstīt tautas mūzikā iekodēto dzīvesziņu. Un, lai arī pieprasījuma ziņā tautas mūzika Latvijā nevarēja konkurēt ar rietumniecisko popmūziku, Saules meita un nākamie albumi jūtami vairoja Iļģu popularitāti studentu un citu gados jaunu cilvēku vidū.
Iļģu mūziķi dažādos sastāvos piedalījušies arī izdevniecības Upe ierakstu sērijas Latviešu tautas mūzikas kolekcija tapšanā (tajā izdod gan autentiskam atskaņojumam maksimāli tuvinātu tautas mūziku, gan tās iedvesmotus darbus mūsdienīgā skaņu valodā). Pirmais albums šajā sērijā ir Pagānu gadagrāmata (1998), mūzikas autors ir Uģis Prauliņš, spēlē un dzied – Ilga un Māris. Otrais izdevums kolekcijā ir Ilgas un Māra izveidotais skaņu albums Latviešu danči (1999), kura nolūks bija neļaut aizmirst un rosināt dejot autentiskās latviešu tautas dejas. Albums saņēma Lielo mūzikas balvu un, kas varbūt vēl svarīgāk, pievērsa danču kustībai plašu, ar folkloru tieši nesaistītu ļaužu pulku.