Iļģi dzima kā folkloras ansamblis šā vārda tradicionālajā izpratnē, un viņu muzicēšanā jau no paša sākuma nebija suvenīriskas un ideoloģiski nekaitīgas virspusējības, ko padomju vara labprāt atbalstīja strādnieku un kolhoznieku pašdarbībā. Iļģus, gluži otrādi, interesēja folkloras senākie, sakrālie slāņi – latviešu senā mitoloģija, tradicionālā dzīves kārtība un ritms, tā saskaņa ar dabas cikliem, gadskārtas un ģimenes godi –, un tā jau bija padomju ideoloģijai bīstama teritorija. «Folkloras kopas savulaik kļuva par savdabīgu iekšējo trimdu, kurā varēja aizmukt no padomju ikdienas absurda un emocionālās vardarbības. Astoņdesmito gadu folkloras kustība bija protests un atgriešanās pie saknēm, sava veida aizvietotājs hipiju kustībai vai New Age garīguma meklējumiem, bet ansambļi kultūras namos vai mācību iestādēs darbojās kā tādas pagrīdes šūniņas, kurās tiek briedināts kāds pamatīgāks apvērsums.» [Ilmārs Šlāpins, Rīgas Laiks 9/2012]
Tāpēc folkloristus vara uzraudzīja ar līdzīgu kontroles mehānismu kā rokmūziķus, detalizētam ideoloģiskam izvērtējumam pakļaujot katru koncertprogrammu un neapmierinātības gadījumā, piemēram, liedzot publicitāti. Arī Iļģus, tāpat kā Skandiniekus, labu laiku nedrīkstēja pieminēt presē; 80. gados tika ierakstītas, bet netika izdotas 10 programmas. Šie ieraksti glabājas Latvijas Radio arhīvā, dažas dziesmas no tā laika izdotas Agro gadu albumā.
Folkloras ansambļa periodā Ilga meklē dziesmas daudzviet – tiekas ar teicējām, rok arhīvos, pēta Emīla Melngaiļa un Jurjānu Andreja savāktos folkloras materiālus. Koncertiem Ilga komponē starpspēles un reizēm arī pašas dziesmas, māca tās pārējiem, veido programmas, nes tās apstiprināšanai uz iestādēm; vārdu sakot, ir ansambļa mākslinieciskā vadītāja. Bet radošajā darbībā blakus ar savu muzikālo domu un unikālo koklēšanas prasmi un stilu vienmēr ir Māris Muktupāvels. Abi gandrīz visu šo desmitgadi darbojas arī Skandiniekos, kurus pamet 1987. gadā.
Liels un simbolisks notikums grupas radošās dzīves pašā sākumā ir režisores Rozes Stiebras un dzejnieka Imanta Ziedoņa aicinājums aranžēt un ieskaņot muzikālo partitūru animācijas filmai Man vienai māsiņai (1984). Iļģos šajā laikā muzicē Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Irēna Matisone, Guntars Gabranovs un Māra Zariņa, Ilga meklē un aranžē tautasdziesmu melodijas un raksta klāt savas. «Rets gadījums, kad visai mūzikai rakstīju arī partitūru – tiesa, jau pēc tam, kad bijām filmu ieskaņojuši, jo to vajadzēja nevis Iļģiem, bet kādai tur filmas pieņemšanas komisijai. Saņēmām arī savā mūžā pirmo honorāru, par to pasūtījām sudraba trideksni, kurš dīvainā kārtā nozuda, un mēs joprojām apmēram reizi gadā uzdodam sev retorisku jautājumu – kur ir mūsu sudraba trideksnis?»
Filma Man vienai māsiņai ir klusi revolucionārs notikums padomju laikiem, tur Iļģu mūzikas pavadījumā uz ekrāna virknējas dažādas arhetipiski rituālas darbības un jēdzieni – uguns kuršana, maizes cepšana, govs slaukšana, arājs ar arklu tīrumā un mazs bērns baltā palagā, zīlēšana un buramvārdi –, un tā ir politiska uzdrīkstēšanās. Līdz Atmodai vēl vairāki tumši gadi, taču šajā filmā jau plīvo Lielvārdes josta ar latviskiem ornamentiem, un pirmoreiz tik koncentrēti nolasāms skaidri nacionāls vēstījums. Ilga atceras: «80. gadu pirmajā pusē šādas filmas parādīšanās bija īsts brīnums. Līdzīgs brīnums kā Māras Zālītes Pilna Māras istabiņa Pētera Pētersona režijā, kur spēlēju Spēlmani. Abi darbi vienlaikus – tas man bija tik apgarots laiks…»
1988. gada nogalē Iļģu pirmais ārzemju ceļojums ir neticams un tam laikam neiespējams, līdz pēdējam brīdim liekot domāt, ka kaut kas tāds vienkārši nevar notikt. Un tomēr tas notiek – Iļģi ir pirmie no Latvijas, kas uzstājas latviešu centros Austrālijā. Pirmie, kas no Latvijas piedalās Austrālijas latviešu 38. Kultūras dienās, kas togad notiek Brisbenā, koncerti seko arī Sidnejā, Melburnā un Adelaidē. Iļģi viesojas Vasaras vidusskolā, un ir pirmie Latvijas latvieši, kas piedzīvo 3×3 saietu 1989. gada janvārī.
Kur sākās tā meklētāju apziņa, kas Iļģus pakāpeniski pārvērta postfolkloras grupā – kolektīvā, kura dalībniekiem tautas māksla ir iedvesmas avots savas mūzikas radīšanai? Ilga Reizniece atzīst, ka viņi jau kopš paša sākuma jutušies nevis tikai kā folkloristi, tautas gara mantojuma izzinātāji, glabātāji un popularizētāji, bet arī kā jaunrades alkstoši mūziķi. «Domāju, jau no paša sākuma bijām citādāki nekā tradicionālie folkloras ansambļi. Kopš pirmajām dienām mūs interesēja muzicēšana, ne tikai folkloras aktualizēšana, kas bija folkloras ansambļiem pamatā. Tas bija tā… duāli. No vienas puses, vajadzēja dot atpakaļ tautai, pildīt savu folklorista misiju, atgādināt par aizmirsto mantojumu, bet no otras – mums vienkārši patika muzicēt, pēc izglītības taču esmu mūziķe. Tā tas roku rokā gāja, līdz beidzot palaidām sevi brīvībā, tikai apmēram desmit gadus vēlāk – deviņdesmito gadu sākumā.» Tas notika laikā, kad bija kritis dzelzs priekškars un nekas neliedza smelt no pasaules mūzikas aprites un pašiem tajā iekļauties.